A theme of the age, at least in the developed world, is that people crave silence and can find none. The roar of traffic, the ceaseless beep of phones, digital announcements in buses and trains, TV sets blaring even in empty offices, are an endless battery and distraction. The human race is exhausting itself with noise and longs for its opposite—whether in the wilds, on the wide ocean or in some retreat dedicated to stillness and concentration. Alain Corbin, a history professor, writes from his refuge in the Sorbonne, and Erling Kagge, a Norwegian explorer, from his memories of the wastes of Antarctica, where both have tried to escape.
And yet, as Mr Corbin points out in "A History of Silence", there is probably no more noise than there used to be. Before pneumatic tyres, city streets were full of the deafening clang of metal-rimmed wheels and horseshoes on stone. Before voluntary isolation on mobile phones, buses and trains rang with conversation. Newspaper-sellers did not leave their wares in a mute pile, but advertised them at top volume, as did vendors of cherries, violets and fresh mackerel. The theatre and the opera were a chaos of huzzahs and barracking. Even in the countryside, peasants sang as they drudged. They don’t sing now.
What has changed is not so much the level of noise, which previous centuries also complained about, but the level of distraction, which occupies the space that silence might invade. There looms another paradox, because when it does invade—in the depths of a pine forest, in the naked desert, in a suddenly vacated room—it often proves unnerving rather than welcome. Dread creeps in; the ear instinctively fastens on anything, whether fire-hiss or bird call or susurrus of leaves, that will save it from this unknown emptiness. People want silence, but not that much. | Vecuma aspekts, vismaz attīstītajā pasaulē ir tas, ka cilvēki alkst pēc klusuma, bet nevar to atrast. Satiksmes rūkoņa, nepārtraukta telefonu “pīkstināšana”, digitālās retranslācijas autobusos un vilcienos, televizori skaļi taurē pat tukšajās biroja telpās, tas viss ir mūžīga baterija un uzmanības novēršana. Cilvēce nogurdina sevi ar troksni un ilgojas pēc pavisam pretēja: vai tas būtu brīvā dabā, plašajā okeānā, va kādā atpūtas centrā, paredzētam mieram un koncentrēšanai. Alens Korbens, vēstures profesors, raksta no sava Sorbonnas patvēruma, un Erlings Kagge, norvēģu pētnieks, no savām atmiņām par Antarktikas plašumiem, kur abi centušies glābties. Un tomēr, kā norāda Korbena kungs savā grāmatā “Klusuma Vēsture”, iespējams ka pašlaik troksnis nav tik izteikts, kā bija agrāk. Pirms pneimatiskām riepām pilsētas ielas bija pārpilnas ar apdullinošo metāla riteņu šķindoņu un pakavu klakšķēšanu uz bruģa. Pirms mobilo telefonu, autobusu un vilcienu brīvprātīga izolēšana zvanīja, piedāvājot sarunu. Avīžu pārdevēji neatstāja savas preces kā mēmās kaudzes, bet ļoti skaļi reklamēja tās, tāpat kā ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu pārdevēji. Teātrī un operā veidojās ovāciju un nopēluma haoss. Pat laukos zemnieki dziedāja nenogurstot. Tagad viņi nedzied. Patiesībā trokšņa līmenis nav tik būtiski mainījies, par to sūdzējās arī iepriekšējos gadsimtos, būtisks ir uzmanības novēršanas līmenis, kas aizņem to telpu kuru varētu iekarot klusums. Tad pēkšņi radās vēl viens paradokss, jo kad tas (klusums) iekļūst priežu meža dziļumos, atklātā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotajā telpā – tas bieži sniedz nemieru nekā gandarījumu. Piezagās šausmas; auss instinktīvi meklē kaut ko: vai tas būtu uguns sprakšķēšana vai putnu čivināšana, vai lapu čaukstēšana – tas viss izglābs no nezināmā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik lielā mērā. |