Šā laikmeta iezīme, vismaz attīstītajās valstīs, ir cilvēku vēlme pēc klusuma un nespēja to rast. Satiksmes rēkoņa, nepārtrauktā tālruņu pīkstēšana, elektroniskie paziņojumi autobusos un vilcienos, televizoru troksnis pat tukšos birojos — tas viss nepārtraukti nomoka un novērš uzmanību. Cilvēki nogurdina sevi ar troksni, bet vēlas pretējo, tādēļ dodas pie dabas, plašajā okeānā vai uz retrītiem, kas veltīti mieram un koncentrācijai. Tā raksta vēstures profesors Alans Korbins, atrodoties savā patvērumā Sorbonnā, un norvēģu pētnieks Erlings Kage atmiņās par Antarktikas tuksnešiem, kuros abi ir centušies patverties.

Tomēr Korbina kungs savā grāmatā “Klusuma vēsture” (“A History of Silence”) norāda, ka mūsdienās trokšņu, iespējams, nemaz nav vairāk nekā bija senāk. Pirms gumijas riepu laikmeta pilsētu ielas pildīja apdullinoša dārdoņa, metāla riteņiem un pakaviem sitoties pret bruģakmeņiem. Pirms brīvprātīgās izolēšanās mobilajos tālruņos, autobusos un tramvajos valdīja sarunu murdoņa. Arī avīžu pārdevēji savu preci neturēja zem pūra, bet slavēja skaļā balsī, tāpat kā ķiršu, ziedu un zivju pārdevēji. Teātris un opera bija ovāciju un ūjināšanas jūklis. Pat laukos zemnieki strādājot dziedēja, ne tā kā mūsdienās.

Mainījies ir ne tik daudz trokšņu līmenis, par kuru sūdzējās arī iepriekšējos gadsimtos, bet gan uzmanības novēršanas līmenis, kas iezogas tur, kur varētu mājot klusums. Tomēr veidojas kāda paradoksāla parādība — tur, kur klusums tomēr mājo — priežu meža biezoknī, kailā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotā telpā — tas nereti izrādās biedējošs, nevis nomierinošs. Piezogas bailes; ausis instinktīvi tveras pie jebkura troksnīša — uguns čalošanas, putnu čivināšanas vai lapu čabēšanas —, kas paglābtu no šī nepazīstamā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik klusu.

Laikmetam raksturīgi, vismaz attīstītajā pasaulē, tas, ka cilvēki alkst pēc klusuma un nevar to atrast. Nemitīgi uzbrūk un novērš satiksmes dunoņa, nemitīgā telefonu pīkstēšana, digitāli paziņojumi autobusos un vilcienos, televizoru taurēšana pat tukšos birojos. Cilvēce pati sevi nogurdina ar troksni un ilgojas pēc tās pretmeta - vai nu savvaļā, atklātā okeānā vai kādā klusumam un prāta koncentrācijai veltītā patvērumā. To mēģinājuši gan vēsturnieks Alans Korbins, rakstot savā patvērumā Sorbonā, gan norvēģu pētnieks Ērlings Kage, kavējoties savās atmiņās par Antarktīdas plašumiem.

Tomēr «Klusuma vēsturē» Korbins vērš uzmanību, ka, iespējams, trokšņu nav vairāk kā agrāk. Pirms ar gaisu pildītu riepu izgudrošanas pilsētu ielas piepildīja apdullinoša ar metālu apkaltu riteņu un zirgu pakavu šķindoņa pret akmeni. Pirms labprātīgas vientulības ar mobilo telefonu autobusos un vilcienos skanēja sarunas. Laikrakstu tirgotāji neatstāja savas preces klusējošā kaudzē, bet gan reklamēja tās pilnā skaļumā, un tāpat darīja ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu tirgotāji. Teātris un opera bija ovāciju haoss. Pat laukos zemnieki darba laikā dziedāja. Tagad viņi nedzied.

Mainījies ir nevis trokšņu līmenis, par ko cilvēki sūdzējās arī iepriekšējos gadsimtos, bet gan traucēkļu daudzums, kas aizņem vietu, ko varētu pārņemt klusums. Te vīd vēl viens paradokss, jo kad tas pārņem - priežu meža vidū, klajā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotā telpā - tas bieži izrādās drīzāk baiss nekā gaidīts. Piezogas bailes, maņas instinktīvi piesaistās jebkam, kas tās glābs no šī nepazīstamā tukšuma - vai nu uguns šņākšanai, putna trellim vai lapu čaboņai. Cilvēki grib klusumu, bet ne tik ļoti.

Laikmeta iezīme, vismaz attīstītajā pasaules daļā, ir tā, ka cilvēki alkst pēc klusuma un nevar to atrast. Satiksmes rēkoņa, nebeidzamā tālruņu pīkstēšana, elektroniskie paziņojumi autobusos un vilcienos, televizoru dārdoņa pat tukšās ofisu telpās mūs nemitīgi bombardē un izkliedē uzmanību. Cilvēce nogurdina sevi ar troksni un ilgojas pēc tā pretstata – mežonīgās vietās, plašajā okeānā vai kādā mieram un koncentrācijai veltītā retrītā. Alans Korbins, vēstures profesors, par to raksta no sava patvēruma Sorbonnā un Ērlings Kage, norvēģu pētnieks, savās atmiņās par Antarktikas plašumiem, kur tie abi ir mēģinājuši paglābties.

Tomēr, kā Korbina kungs norāda grāmatā “Klusuma vēsture”, domājams, ka pašlaik trokšņu nav vairāk, kā bijis iepriekš. Pirms pneimatiskajām riepām pilsētu ielās pret bruģi apdullinoši rībēja ar metālu apsisti riteņi un zirgu pakavi. Pirms brīvprātīgās izolēšanās mobilajos tālruņos, autobusos un vilcienos skanēja sarunas. Avīžu pāŗdevēji neatstāja vis savu preci mēmā kaudzītē, bet gan reklamēja to pilnā balsī, tāpat arī ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu tirgotāji. Teātrī un opera valdīja sajūsmas saucienu un svilpienu haoss. Pat laukos zemnieki dziedāja, strādājot savu smago darbu. Nu viņi vairs nedzied.

Mainījies ir ne tik daudz trokšņa līmenis, par ko sūdzējās arī pagājušajos gadsimtos, bet gan uzmanības izkliedētības līmenis, aizņemot to vietu, ko varētu ieņemt klusums. Te slēpjas cits paradokss, jo, kad tas beidzot iestājas - dziļi priežu mežā, kailā tuksnesī, telpā, kas pēkšņi atstāta tukša – tas nereti izrādas biedējošs, nevis patīkams. Pielavās bailes, auss instinktīvi pieķeras jebkam, vai tā būtu uguns šņākšana vai putna balss, vai lapu čabēšana, kas to izglābtu no šī nepazīstamā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, taču ne tik daudz.

Laikmeta iezīme, vismaz attiecībā uz veco pasauli, ir cilvēku alkas pēc klusuma un nespēja to sasniegt. Satiksmes dunoņa, nemitīgie telefonu zvani, digitālie paziņojumi autobusos un vilcienos, televizoru baurošana pat tukšos birojos, - tie nebeidzamā dārdoņā novērš ļaužu uzmanību. Cilvēce pastāvīgi pagurst no trokšņa un tiecas pēc pretējā - kaut kur brīvā dabā, plašajā okeānā vai miera un kontemplācijas namā. Vēstures profesors Alēns Korbēns raksta savā Sorbonnas retrītā, un Erlings Kagge, norvēģu ceļotājs, - no savām atmiņām par Antarktīdas klajumiem, kuros abi ir mēģinājuši paglābties.
Un tomēr, - kā Korbēna k-gs norāda savā "Klusuma vēsturē"- visdrīzāk nemaz nav vairāk trokšņa kā ir bijis agrāk. Pirms pneimatiskajām riepām pilsētu ielas piepildīja apdullinošā metālā kalto riteņu rīboņa un pakavu klaboņa uz bruģa. Pirms labprātīgās pašizolācijas mobilajos telefonos autobusi un vilcieni dūca sarunās. Avīžu pārdevēji neatstāja savu preci mēmā kaudzē, bet reklamēja to visskaļākajā balsī, tāpat arī ķiršu, vijolīšu un svaigo skumbriju tirgoņi. Teātris un opera - tie bija gaviļu un brēcienu haoss. Pat uz laukiem zemnieki rāvās melnās miesās, taču dziedāja. Tagad viņi nedzied.
Mainījies ir ne tik daudz trokšņa līmenis, par kuru arī iepriekšējie gadsimti ir sūdzējušies, bet uzmanības novēršanas līmenis, kas aizņemt to vietu, ko varētu paņemt klusums. Iezīmējas cits paradokss: jo, kad pēdējais tiešām ienāk - priežu meža biezoknī, kailā tuksnesī, pēkšņi pamestā istabā - tas drīzāk izrādās kaitinošs, nevis patīkams. Piezogas baismas; dzirde instinktīvi pieķeras jebkam - uguns sīkšanai, putna saucienam vai lapu čaboņai - kas to paglābtu no šī nezināmā tukšuma. Ļaudis grib klusumu, bet ne jau tik ļoti.

Šī laikmeta galvenais temats, vismaz attīstītajās valstīs, ir cilvēku vēlme pēc klusuma, kaut gan viņi to nevar atrast. Visur ir dzirdāms uzmanību novērsošais satiksmes troksnis, nemitīgā telefonu pīkstēšana, autobusu un vilcienu digitālie paziņojumi, televizoru troksnis pat tukšos ofisos. Cilvēce ir nogurdinājusi sevi ar troksni un tagad vēlas pretējo – vai nu brīvā dabā, vai okeāna plašumos, vai kādā nomaļā vietā, kas veltīta mieram un koncentrācijai. Alans Korbins, vēstures profesors, raksta no sava patvēruma Sorbonnā, un Ērlings Kāggs, norvēģu pētnieks, raksta par savām atmiņām Antarktīdas tuksnešos. Viņi abi ir mēģinājuši aizbēgt no trokšņa.

Taču, kā to norāda Korbina kungs savā grāmatā “A History of Silence” (“Klusuma vēsture”), patiesība trokšņu nav vairāk kā iepriekš. Pirms pneimatiskajām riepām pilsētas ielas bija pilnas ar apdullinošu metāla riteņu un zirgu pakavu troksni, kas radās tiem sitoties pret akmeni. Pirms brīvprātīgas noslēgšanās mobilajos telefonos, autobusi un vilcieni bija pilni ar sarunu čalām. Avīžu pārdevēji nepameta savas preces klusā kaudzē, bet gan reklamēja tās, cik vien skaļi varēja, tāpat kā ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu tirgotāji. Teātris un opera bija pilni ar haotiskiem uzsaucieniem un smiekliem. Pat laukos zemnieki dziedāja, smagi strādājot. Tagad viņi vairs nedzied.

Kas ir mainījies ir ne tik ļoti trokšņa līmenis, par kuru sūdzējās arī iepriekšējos gadsimtos, bet gan skaņas, kas novērš mūsu uzmanību. Tās aizņem telpu, kuru varētu būt klusums. Šeit parādās vēl viens paradokss, jo, kad rodas klusums – skujkoku meža dziļumā, kailā tuksnesī, pēkšņi tukšā telpā –, tas šķiet satraucošs, nevis gaidīts. Iezogas bailes; ausis instinktīvi ķer katru skaņu – uguns degšanu vai putna kliedzienu, vai lapu čabēšanu –, kas varētu paglābt mūs no nezināmā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik ļoti.

Šī laikmeta iezīme vismaz attīstītajā pasaulē ir tāda, ka cilvēki alkst pēc klusuma, taču nespēj to atrast. Satiksmes rūkoņa, nerimstošā telefonu pīkstoņa, digitāli paziņojumi autobusos un vilcienos, televizori, kas bļaustās pat tukšos birojos; tas ir nebeidzami uzmācīgi un traucējoši. Cilvēku rase sevi nogurdina ar troksni un ilgojas pēc pretējā – vai tas būtu savvaļā, plašajā okeānā vai nometnē, kas veltīta mieram un uzmanības koncentrēšanai. Vēstures profesors Alans Korbans raksta no sava patvēruma Sorbonnā, un Arlings Kage, norvēģu pētnieks, no savām atmiņām par Antarktikas plašumiem, kur abi mēģinājuši izbēgt.

Taču, kā Korbana kungs norāda “Klusuma vēsturē”, visticamāk, šis laiks neatšķiras ar lielāku troksni. Pirms pneimatiskajām riepām pilsētu ielās dunēja metāla riteņi un pakavi uz akmens. Pirms brīvprātīgās izolēšanās mobilajos telefonos autobusos un vilcienos skanēja sarunas. Avīžu tirgotāji savu preci neatstāja mēmā kaudzē, bet gan to reklamēja pilnā skaļumā, tāpat ka ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu pārdevēji. Teātris un opera bija urravu un ņirgu pilni. Pat laukos zemnieki dziedāja, smago darbu darot. Tagad viņi nedzied.

Mainījies ir ne tik daudz trokšņa līmenis, par ko sūdzējušies arī iepriekšējos gadsimtos, kā traucējumu pakāpe vietā, ko varētu pārņemt klusums. Tas ietver vēl kādu paradoksu, jo, klusumam ielaužoties – priežu meža dziļumos, kailajā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotā telpā – tas bieži izrādās satraucošs, ne gaidīts. Piezogas bailes, auss instinktīvi pieķeras katram troksnim, vai tā būtu uguns sprakšķēšana, putna sauciens vai lapu čaukstoņa, kas glābj no šī nezināmā tukšuma. Ļaudis vēlas klusumu, bet ne tik ļoti.

Laikmeta aktuālais jautājums, vismaz attīstītajā pasaulē, ir tas, ka cilvēki ļoti tiecas pēc klusuma un nevar to atrast. Satiksmes dunoņa, nemitīgi telefona pīkstieni, digitālie paziņojumi autobusos un vilcienos, televizori, kas murd pat tukšos birojos, ir nebeidzams lādiņš un uzvedības novēršana. Cilvēce pati sevi izsmeļ ar troksni un ilgojas pēc tā pretstata – vai nu prom pie dabas vai pie plašā okeāna vai kādā nostūrī, kur valda klusums un koncentrēšanās. Alans Korbins, vēstures profesors, raksta par savu patvērumu Sorbonnā, un Ērligs Kage, norvēģu pētnieks, par savām atmiņām attiecībā uz Antarktikas plašumiem, uz kurieni abi mēģināja aizbēgt.

Un tomēr, kā Korbina kungs norāda “Klusuma vēsturē”, iespējams, nav vairāk trokšņa nekā agrāk. Pirms pneimatiskajām riepām, pilsētas ielas bija pilnas apdullinošas ar metālu apkaltu riteņu un zirgu pakavu klaboņas pret bruģi. Pirms labprātīgas izolācijas mobilajos telefonos, autobusos un vilcienos skanēja sarunas. Laikrakstu tirgotāji nesalika savas preces klusā kaudzē, bet reklamēja tās visā skaļumā tāpat kā ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu pārdevēji. Teātra un operas namos skanēja sajūsmas un atbalsta saucieni. Pat laukos, smagi strādājot, zemnieki dziedāja. Tagad viņi vairs nedzied.

Mainījies ir ne tik daudz trokšņa līmenis, par ko bija sūdzības arī iepriekšējos gadsimtos, bet gan uzmanības novēršanas līmenis, kas aizpilda telpu, kurā var ielaužas klusums. Iezīmējas vēl viens paradokss, jo kad tas ielaužas – priežu meža biezoknī, kailā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotā telpā – bieži vien izrādās, ka tas drīzāk ir biedējošs nekā vēlams. Baisa iezagšanās, auss instinktīvi pieķeras visam, uguns sprakšķim vai putna saucienam, vai lapu čaukstoņai, kas to paglābtu no šī nezināmā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik daudz.

Laikmeta tēma, vismaz attīstītajā pasaulē, ir tā, ka cilvēki alkst pēc klusuma un nevar to atrast. Satiksmes rūkoņa, nemitīgi tālruņu signāli, digitālie paziņojumi autobusos un vilcienos, televizori, kas skaļi darbojas pat tukšos birojos bezgalīgi uzlādē un novērš uzmanību. Cilvēce pati sevi nogurdina ar troksni un ilgojas pēc pretējā - vai nu savvaļā, plašajā okeānā vai kādā nodarbībā, veltītā mieram un koncentrācijai. Alans Korbins, vēstures profesors, sazinās no sava patvēruma Sorbonā, un Erlings Kagge, Norvēģijas pētnieks, - no atmiņām par Antarktikas plašumiem, - tā abi mēģinājuši aizbēgt.

Un tomēr, kā Korbina kungs norāda "Klusuma vēsturē", pašlaik, iespējams, nav vairāk trokšņa kā jebkad agrāk. Pirms pneimatiskām riepām pilsētu ielas bija piepildītas ar metālā ietverto riepu un zirgu pakavu apdullinošu šķindoņu pret bruģi. Pirms brīvprātīgās mobilo tālruņu nošķirtības autobusi un vilcieni signalizēja sazinoties. Laikrakstu pārdevēji netirgoja savu preci klusam, bet reklamēja to lielākajā skaļumā tāpat kā ķiršu, vijolīšu un svaigas makreles tirgoņi. Teātris un opera bija saucienu un kliegšanas haoss. Pat laukos zemnieku dziedaja smagi strādājot. Nu viņi nedzied.

Mainījies ir ne tik daudz trokšņa līmenis, par kuru sūdzējās arī iepriekšējos gadsimtos, cik uzmanības novēršana, kas aizņem telpu, kuru verēja pārņemt klusums. Tur iezīmējas vēl viens paradokss, jo, kad klusums tomēr ko pārņem — priežu meža dziļumos, tukšā tuksnesī, pēkšņi atstātā istabā,- tas bieži vien izrādās uztraucošs nevis gaidīts. Piezogas šausmas; dzirde instinktīvi pieķeras it visam, kas glābs to no šī nezināmā tukšuma, kaut uguns šņākšanai vai putnu kliedzienam vai lapu šalkoņai. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik ļoti.

Šī laikmeta tēma, vismaz attīstītajās pasaules daļās, ir, ka cilvēkiem pietrūkst klusuma, un ka viņi to nespēj atrast. Satiksmes troksnis, nebeidzama telefona iepīkstēšanās, digitālā reklāma autobusos un vilcienos, ieslēgtu televizoru skaņa pat tukšos ofisos, ir kā neapturams motors un uzmanības novirzītājs. Cilvēce iztukšo sevi ar troksni un ilgojas pēc pretējā - mežonīgas dabas, plaša okeāna, vai arī kādas nomaļas vietas, kur atrast mieru un koncentrēties. Vēstures profesors Alains Korbins, raksta no kādas imigrantu patversmes Sorbonā, un Erlings Kagge, norvēģu pētnieks, no atmiņām par atkritumiem Antarktīdā, tās ir vietas, kur abi mēģināja izglābties.

Un tomēr, kā Korbina kungs norāda "Klusuma vēsturē", visdrīzāk trokšņa nav kļuvis vairāk ne kā iepriekš. Pirms uzradās pneimotiskās riepas, pilsētu ielas bija pārpildītas ar metāla apdarītu riepu džinkstēšanu un zirgu pakavu klabēšanu, kas te ju varēja padarīt vienu kurlu. Pirms brīvprātīgās izolēšanās mobilajos telefonos, autobusos un vilcienos telefonu vietā bija dzirdamas sarunas. Avīžu pārdevēji neatstāja savus reklāmas bukletus vienā lielā, klusā kaudzē, bet gan reklamēja tos skaļi paceltā balsī, tā pat kā to darīja ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu pārdevēji. Teātris un opera bija kā "heija" saucienu un protesta kliedzienu skanošs haoss. Pat laukos, laucinieki, strādādami kā vergi vadzī, dziedāja. Viņi vairs nedzied.

Tas, kas ir mainījies ir ne tik daudz trokšņa līmenis, par kuru cilvēki ir sūdzējušies jau iepriekšējos gadsimtos, bet gan novērstā uzmanība, kuras vietu varētu ieņemt klusums. Te pat vien uzglūn arī vēl viens paradokss - kad klusums tiktiešām ieņem savu vietu - priežu meža dziļumā, kailā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotā istabā, tas bieži tiek uztverts kā kaitinošs, nevis gaidīts. Bailes piezogas klāt, auss instinktīvi pieķeras jebkurai skaņai, vai tā ir uguns čirkstēšana, vai putna sauciens, vai lapu čalošana, kas varētu izglābt to no šī nezināmā tukšuma. Cilvēki grib klusumu, bet ne tik ļoti.

Vecuma aspekts, vismaz attīstītajā pasaulē ir tas, ka cilvēki alkst pēc klusuma, bet nevar to atrast. Satiksmes rūkoņa, nepārtraukta telefonu “pīkstināšana”, digitālās retranslācijas autobusos un vilcienos, televizori skaļi taurē pat tukšajās biroja telpās, tas viss ir mūžīga baterija un uzmanības novēršana. Cilvēce nogurdina sevi ar troksni un ilgojas pēc pavisam pretēja: vai tas būtu brīvā dabā, plašajā okeānā, va kādā atpūtas centrā, paredzētam mieram un koncentrēšanai. Alens Korbens, vēstures profesors, raksta no sava Sorbonnas patvēruma, un Erlings Kagge, norvēģu pētnieks, no savām atmiņām par Antarktikas plašumiem, kur abi centušies glābties.

Un tomēr, kā norāda Korbena kungs savā grāmatā “Klusuma Vēsture”, iespējams ka pašlaik troksnis nav tik izteikts, kā bija agrāk. Pirms pneimatiskām riepām pilsētas ielas bija pārpilnas ar apdullinošo metāla riteņu šķindoņu un pakavu klakšķēšanu uz bruģa. Pirms mobilo telefonu, autobusu un vilcienu brīvprātīga izolēšana zvanīja, piedāvājot sarunu. Avīžu pārdevēji neatstāja savas preces kā mēmās kaudzes, bet ļoti skaļi reklamēja tās, tāpat kā ķiršu, vijolīšu un svaigu makreļu pārdevēji. Teātrī un operā veidojās ovāciju un nopēluma haoss. Pat laukos zemnieki dziedāja nenogurstot. Tagad viņi nedzied.

Patiesībā trokšņa līmenis nav tik būtiski mainījies, par to sūdzējās arī iepriekšējos gadsimtos, būtisks ir uzmanības novēršanas līmenis, kas aizņem to telpu kuru varētu iekarot klusums. Tad pēkšņi radās vēl viens paradokss, jo kad tas (klusums) iekļūst priežu meža dziļumos, atklātā tuksnesī, pēkšņi atbrīvotajā telpā – tas bieži sniedz nemieru nekā gandarījumu. Piezagās šausmas; auss instinktīvi meklē kaut ko: vai tas būtu uguns sprakšķēšana vai putnu čivināšana, vai lapu čaukstēšana – tas viss izglābs no nezināmā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik lielā mērā.

Attīstītajā pasaulē aktīvi apspriežama mūsdienās tēma ir cilvēku ilgas pēc klusuma un nespēja tās piepildīt. Mašīnu dūkoņa, nepārtraukta telefonu pīkstoņa, uzmācīga reklāma un sludinājumi publiskajā transporta, brēcoši pat tuksajos birojos televizori, liek justies kā kara, skanot lielgabalu kanonādei un izraisot ļoti traucējošās izjūtas. Cilvēki paši nomoka sevi ar troksni, tajā pašā laikā paradoksāli ilgojoties pēc pretējā – prātā tiecoties pie dabas krūts, okeāna plašumiem vai nu uz kādām attālām vietām, kur varētu ļauties klusuma baudīšanai un ieklausīties sevī. Aleins Korbins, vēstures profesors , raksta no sava patvēruma Sorbonnā, bet Erlings Kagge, pētnieks no Norvēģijas, ir atradis ko līdzīgu kad dalās ar savām atmiņām par Antarktikas neapdzīvotājiem plašumiem - vietās kur viņi abi cenšās atrast sev patvērumu.
Tomēr, kā Mr. Korbins min savā “Klusuma Vēsturē”, ir ļoti iespējams, ka šodien apkārt valda ne skaļāks troksnis par to kāds skanēja kādreiz. Pirms piepūšamo riepu izgudrošanas, lielpilsētu ielas bija piepildītas ar metallisko riteņu un zirgu pakavu apdullinošo klaboņu. Līdz laikam, kopš kļuva populāra brīvprātīga izolācija no citiem ar mobīlo tālruņu starpniecību, autobusos un tramvajos visapkārt skanēja sarunas. Avīžu tirgotāji neturēja savu preci klusumā sakrautu pakās, bet reklamēja to viskaļākās balsīs, kopējā korī ar vijoilīšu, ķiršu un svaigo skumbriju tirgotājēm. Teātros un operā skanēja hurra un atzinības, vai pretēji – izsvilpšanas un neapmierinātības skaļie uzsaucieni. Pat laukos, strādājot garlaicīgus ikdienas darbus, cilvēki skaļi dziedāja. Tagad laukos gandrīz vai neviens vairs nedzied…
Kas ir mainijēs, ne tik daudz attiecās uz pašu trokšņa līmeni, par kuru raizējās arī mūsu senči, cik uz vietu ko troksnis tiecās ieņemt tur, kur būtu jāvalda klusumam, kas arī rada īpaši traucējošo sajūtu. Iezīmējas vēl cits paradokss – ja troksnis ielaužās priežu meža dziļumā, tuksneša atklātos plašumos, kādā kā mums liekas brīvajā telpā – tas drīzāk izsit no sliedēm nekā nomierina. Tad mūsos rodas instiktīvas bailes – dzirde ķer iebkuru troksni, vai nu tas būtu uguns sprakšķoņa, putnu kliedziens vai lapu šalkoņa – visu, kas var palīdzēt izbēgt no šīs neomulīgas nezināmā izjūtas. Cilvēki alkst pēc klusuma, bet ne tik lielā mērā.

Attistītas pasaules gada problēma ir tāda ka cilvēce alkst pēc klusuma, bet nevar tādu atrast. Satiksmes rūkoņa, nebeidzamā telefonu pīkstēšana, autobusu un vilcienu digitālie paziņojumi, televizoru skanēšana tukšos ofisos ir bezgalīga enerğijas tērēšana un uzmanības noveršana. Cilvēce iznīcina pati sevi ar skaļiem trokšņiem un ilgošanos par pretējo - vai tā būtu sauvaļa, hai pie plaša okeāna, vai pavadīt laiku klusumā un koncentrējoties. Vēstures profesors Alans Korbins raksta par saviem bēgļiem no Skorbones, un Norvēğu pētnieks Erlings Keidžs raksta par Antarktīdas postažu, par vietām uz kurām abi vēlējas izrauties no ikdienas.

Un tagat, kā Misters Korbins uzsver, "Klusuma Vēsture" šeit nav skaļāks kā ir bijis kādreiz. Pirms pneimātiskajām riepām pilsētu ielas bija pilnas ar apvalkā ieliktiem metāla riteņiem lai slāpētu skaņu un zirgu pakavi kuri klaudzēja sitoties pret akmeņiem. Avīžu tirgotāji nesēdēja klusumā pie savas avīžu kaudzes, bet gan reklamēja tās ar maksimālo skaļumu tieši tāpat kā ķiršu, vijolīšu un svaigu skumbriju tirgotāji. Teātri un operas bija haosā no izsmējējiem un nekārtību cēlējiem. Pat lauku zemnieki dziedāja kad bija salietojušies apreibinošās vielas. Mūsdienas viņi vairs nedzied.

Nejau teokšņu skaļums ir mainijies par to arī iepriekšējie gadsimti sūdzējās, bet uzmanību noveršanas līmenis ir mainijies un tas aizņem to brīdi kurā varētu izbaudīt klusumu. Šeit parādās vēlviens paradoks tapēc ka tad kad iestājās klusums - dziļā priežu mežā, kailā tuksnesī, negaidītā ceļojumu istabā- tas bieži izrādās drīzāk nepatīkami nevis aicinoši. Briesmu sajūta iezogās, auss paliek jūtīgāka uz pilnīgi visu, vienalga vai tas būtu uguns dzēšamais aparāts, putnu skaņas vai lapu čaukstoņa kas izglābtu no šī nepazīstamā tukšuma. Cilvēki vēlas klusumu, bet ne tik ļoti.